Who cast that first fateful tomato that started the La Tomatina revolution? The reality is no one knows. Maybe it was an anti-Franco rebellion, or a carnival that got out of hand. According to the most popular version of the story, during the 1945 festival of Los Gigantes (a giant paper mâché puppet parade), locals were looking to stage a brawl to get some attention. They happened upon a vegetable cart nearby and started hurling ripe tomatoes. Innocent onlookers got involved until the scene escalated into a massive melee of flying fruit. The instigators had to repay the tomato vendors, but that didn't stop the recurrence of more tomato fights—and the birth of a new tradition.
Fearful of an unruly escalation, authorities enacted, relaxed, and then reinstated a series of bans in the 1950s. In 1951, locals who defied the law were imprisoned until public outcry called for their release. The most famous effrontery to the tomato bans happened in 1957 when proponents held a mock tomato funeral complete with a coffin and procession. After 1957, the local government decided to roll with the punches, set a few rules in place, and embraced the wacky tradition.
Though the tomatoes take center stage, a week of festivities lead up to the final showdown. It's a celebration of Buñol's patron saints, the Virgin Mary and St. Louis Bertrand, with street parades, music, and fireworks in joyous Spanish fashion. To build up your strength for the impending brawl, an epic paella is served on the eve of the battle, showcasing an iconic Valencian dish of rice, seafood, saffron, and olive oil.
Today, this unfettered festival has some measure of order. Organizers have gone so far as to cultivate a special variety of unpalatable tomatoes just for the annual event. Festivities kick off around 10 a.m. when participants race to grab a ham fixed atop a greasy pole. Onlookers hose the scramblers with water while singing and dancing in the streets. When the church bell strikes noon, trucks packed with tomatoes roll into town, while chants of "To-ma-te, to-ma-te!" reach a crescendo.
Then, with the firing of a water cannon, the main event begins. That's the green light for crushing and launching tomatoes in all-out attacks against fellow participants. Long distance tomato lobbers, point-blank assassins, and medium range hook shots. Whatever your technique, by the time it's over, you will look (and feel) quite different. Nearly an hour later, tomato-soaked bombers are left to play in a sea of squishy street salsa with little left resembling a tomato to be found. A second cannon shot signals the end of the battle. | Kas meta pirmo liktenīgo tomātu, ar kuru sākās tomātu revolūcija “La Tomatina”? To neviens vairs neatceras. Iespējams, tas notika pret Franko režīmu vērstu protestu karstumā vai karnevālam izvēršoties jandāliņā. Saskaņā ar populārāko versiju 1945. gada festivāla “Los Gigantes” (gigantisku papjēmašē leļļu parādes) laikā vietējiem brašuļiem sagribējās sarīkot kautiņu, lai pievērstu sev uzmanību. Tuvumā gadījās dārzeņu rati, un kaušļi sāka mētāties ar mīkstiem tomātiem. Cīniņā nevilšus tika ierauti skatītāji, līdz iela pārvērtās par īstu tomātu kaujas lauku. Kautiņa izraisītājiem nācās samaksāt tomātu tirgotājiem, bet tas neapturēja tomātu kauju atkārtošanos un jaunas tradīcijas dzimšanu. Baidoties no lielākām nekārtībām, varas iestādes 20. gadsimta 50. gados noteica vairākus aizliegumus, brīžiem palaižot grožus vaļīgāk, brīžiem pievelkot stingrāk. Vietējos nemiera cēlājus 1951. gadā apcietināja, bet līdzpilsoņi panāca viņu atbrīvošanu. Slavenākā protesta akcija pret tomātu kauju aizliegumiem notika 1957. gadā, kad tradīcijas piekritēji sarīkoja teatralizētas tomātu bēres ar visu zārku un procesiju. Pēc 1957. gada pilsētas tēvi nolēma, ka nav vērts iet pret straumi, izdeva dažus noteikumus un vairs nelika šķēršļus trakajām izdarībām. Lai gan festivāla galvenie “varoņi” ir tomāti, svinības sākas jau nedēļu pirms lielā fināla. Spāniski dzīvespriecīgā gaisotnē ar ielu gājieniem, mūziku un uguņošanu tiek godināti Bunjolas svētie aizbildņi Jaunava Marija un svētais Luijs Bertrāns. Lai pietiktu spēka gaidāmajai cīņai, kaujas priekšvakarā ikviens var iestiprināties ar milzīgā pannā gatavotu paelju, Valensijas tradicionālo cienastu no rīsiem, jūras veltēm, safrāna un olīveļļas. Mūsdienās šajā jautrajā juceklī ir ieviesta zināma kārtība. Organizētāji gada notikumam par godu audzē pat īpašus, garšas ziņā mazvērtīgus tomātus. Svētki sākas ap desmitiem no rīta, kad dalībnieki sacenšas, kurš tiks pie šķiņķa ar taukiem ieziesta staba galā. Skatītāji ielās dzied un dejo un no šļūtenēm aplaista šķiņķa tīkotājus ar ūdeni. Kad baznīcas zvans iezvana pusdienlaiku, pilsētā iebrauc ar tomātiem pielādētas kravas automašīnas un pūļa saucieni "To-ma-te, to-ma-te!" sasniedz kulmināciju. Galveno notikumu ievada ūdens lielgabala šāviens. Tas ir signāls, pēc kura sākas kauja un visapkārt šķīstot lido samīcīti tomāti. Tālie, tuvie, pustālie metieni — visi paņēmieni ir labi. Lai vai kā, kaujas beigās dalībnieki izskatās (un jūtas) gluži citādi nekā no rīta. Pēc nepilnas stundas iela ir kļuvusi par sašķaidītu tomātu salsas jūru, kurā plunčājas sarkanā sulā izmirkuši kaujinieki un nav iespējams atrast nevienu veselu tomātu. Otrs lielgabala šāviens nozīmē, ka kauja beigusies. |